Kad malka deg, tā izdala gāzes, un patiesībā deg šīs gāzes, nevis pati malka.
Daļa šo gāzu sadeg viegli un pilnībā, bet daļa sadeg tikai daļēji, atstājot dūmus un sodrējus.
Šajos traucējošajos dūmos ir daudz piesārņotāju, bet arī enerģija.
Atklātā ugunskurā un lielākajā daļā malkas krāšņu dūmi aiziet gaisā vai skurstenī, atstājot jums tikai daļu no siltuma, ko malka var dot.
Ja mēs varētu noturēt ugunī vairāk siltuma un pievienot skābekli, tā sadegtu pilnībā.
Raķešu krāsns dara tieši to, un ar mūsu uzlabojumiem mēs sasniedzam degšanas efektivitāti krietni virs 98%. Termiskā efektivitāte, proti, malkas enerģijas daļa, kas kā siltums nonāk jūsu telpā, ir 80,6% modelim Gamera 7 un 75,4% modelim Tiny 3 (pārbaudījusi SGS)
Vēlaties iedziļināties tehniskajās detaļās?
No kā sastāv koka sausā un mirušā koksne kā kurināmais materiāls?
Kokā katra materiāla viela sastāv no atomiem, kas sakārtoti molekulās, kuras savukārt veido dažādu audu šūnas. Apmēram 40-45% no koksnes ir celuloze, 23-32% hemiceluloze, 15 līdz 25% lignīns, daži procenti ūdens un dažādas vielas, ko īsuma un vienkāršības labad sauksim par „citām”.
Celuloze ir kristālisks nesazarots biopolimērs bez smaržas un garšas, nešķīst ūdenī un sastāv no oglekļa, ūdeņraža un skābekļa. Hemiceluloze ir jebkurš no heteropolimēru grupas pārstāvjiem; atšķirībā no celulozes tā ir amorfa, un tās ķēdes ir sazarotas, veidojot vāju struktūru.
Lignīns ir sarežģīts polimērs, kas veidots no aromātiskajiem spirtiem, ko sauc par monolignoliem. Tas ir pēc celulozes visizplatītākais polimērs pasaulē. Lignīns piešķir katram kokam tā īpašās īpašības: izturību un stingrību. Tam ir neparasta, stipri sazarota neviendabīga struktūra. Pateicoties lignīnam, katrs zāles stiebrs, katrs krūms un vispār katrs augs stāv taisni un iztur vēju un garāmgājēju pieskārienus.
Un tagad par degšanas temperatūru un siltumu, liesmu un gaismu:
Lai labāk izprastu degšanu, jāzina, kas ir temperatūra. Temperatūra ir mērs tam, cik intensīvi kustas atomi un molekulas, kas veido vielu. Teorētiski tā var būt no nulles līdz bezgalībai. Taču patiesībā absolūto nulli sasniegt nav iespējams, tā pastāv tikai zinātnieku iztēlē. Absolūtā nulle nozīmē pilnīgu kustības trūkumu. Šāds stāvoklis ir pretrunā ar dzīvības un enerģijas dabu.
Tātad, kad mēs sākam sildīt vielu, tās daļiņas sāk paātrināt savu deju. Sildīt nozīmē piegādāt enerģiju.
Siltumu īsuma labad saucam par siltumu. Siltums rodas, piemēram, malkai degot, un ne tikai.
Degšana ir straujš vielas oksidēšanās process (īsuma labad šo vielu sauksim par kurināmo), kura rezultātā izdalās siltums, gaisma un sākotnējo vielu maisījums, galvenokārt cietas daļiņas, gāzes un ūdens.
Katram materiālam ir kritiskā temperatūra, kurā sākas degšana. Ja ir nepieciešamais kurināmā un skābekļa daudzums un temperatūra, degšana var sākties.
Atgriezīsimies pie koka un garīgi izveidosim ugunskuru. Šeit sakrauti tievi un resni zari, tie ir mūsu kurināmā avots; apkārt mums ir gaiss, pilns ar skābekli, ko ieelpojam ar katru elpas vilcienu. Tagad ir tikai jāpaaugstina dažu zaru temperatūra līdz kritiskajai kā enerģija. Var nedaudz paberzēt vai vienkārši izmantot siltuma avotu, piemēram, šķiltavas. Enerģijas avots sāk paātrināt būvelementu deju, to kustības pastiprinās, sākas sagraušanas process. Kustības ir tik spēcīgas, ka pārvar spēkus, kas notur atomus molekulās un molekulas šūnās. Viss vibrē un vibrē! Lēnām, bet nenovēršami celuloze un lignīns sāk sadalīties, garās ķēdes sāk drupt, mēs redzam dūmus: sīkus gaisā uzlidojušus koksnes gabaliņus. Temperatūra paaugstinās vēl vairāk, kustības kļūst vēl spēcīgākas, un apkārt parādās gāzes (atcerieties lignīna spirtus) un lūk, priekšā ir mūsu kurināmā maisījums: dūmu daļiņas, sajauktas ar dažādiem gāzveida ogļūdeņražiem. Viss tas radies, sadaloties celulozei un lignīnam, bet degšanas vēl nav. Degšanai priekšā iet koksnes sadalīšanās un gazifikācija (pirolīze). Tagad šo gāzu molekulas arvien biežāk sadurās ar gaisā esošo brīvo skābekli, līdz kādā brīdī sitieni ir tik spēcīgi, ka skābeklis iespiežas gāzes molekulā, saistās ar tās daļu un tā sašķeļas, eksplodē, tas ir, bums! Degšana ir sākusies. Izlidojušo gabalu enerģiju, ko atbrīvo molekulu sabrukums, mēs saucam par siltumu un ne tikai!
Reakcija paātrinās, katra oksidētā molekula sadalās, atbrīvojot enerģiju un daļu no tās atdodot citām molekulām. Process kļūst tik intensīvs, ka apkārt sāk parādīties liesmu gaisma. Atomi un molekulas vardarbīgi saduras cita ar citu, palielinot savu iekšējo enerģiju, kas pēc brīža izdalās gaismas veidā. Infrasarkanajā, redzamajā un pat ultravioletajā spektrā. Gaisma arī spīd. Īpaši infrasarkanā. Jo augstāka kļūst temperatūra, jo spilgtākas ir liesmas.
Daļu no degšanas laikā izdalītās siltumenerģijas pārnes arī gaisma. To sauc par starojuma enerģiju.
No ugunskura redzamas liesmas. Tās izstaro karstās gāzes un daļiņas.
Kas ir krāsnis?
Krāsnis ir ierīces, kas, sadedzinot kurināmo, izdala siltumu un kalpo dažādiem mērķiem un vajadzībām. Katras krāsns efektivitāti galvenokārt nosaka divas lietas: pirmkārt, cik pilnībā sadeg kurināmais, un, otrkārt, cik liela daļa siltuma paliek izmantojama.
Visneefektīvākais degšanas veids ir atklāta uguns. Tāpēc vispirms izgudrojām krāsnis. Mūsdienās, lai labi darbotos, visām krāsnīm un kamīniem ir nepieciešams skurstenis. Skurstenis aizvada izplūdes gāzes un nesadegušās dūmu daļiņas ārpus jūsu mājas. Skurstenis rada arī sildkrāsns „vilkmi”, ievelk gaisu un tādējādi piegādā skābekli degkamerai.
Skursteņa vilkme ir atkarīga no tā augstuma un temperatūras starpības starp izplūdes gāzēm un apkārtējo gaisu. Skursteņa šķērsgriezums ir svarīgs faktors. Mūsu populārākā izmēra dūmvada diametrs ir 13 cm. Tātad skursteņa minimālajam šķērsgriezumam jābūt 13 cm. Patiesībā skurstenim var būt vairāki dūmvadi, ļaujot vienam skurstenim apkalpot vairākas krāsnis, taču katrai nepieciešams atsevišķs krāsns dūmvads ar atbilstošu šķērsgriezumu.
Sašaurinājumi, krasi līkumi un pat raupjas virsmas apgrūtina gāzu kustību un to traucē.
Skurstenim jābūt izvietotam jumta augstākajā vietā, tālu no augstiem pakalniem un ēkām, jo vējš, plūstot garām šiem pakalniem, rada zonas ar atšķirīgu spiedienu, kas ietekmē skursteņa darbību.
Otrkārt, nepieciešama laba izolācija, lai skurstenis paliktu silts, kas efektīvāk atbalsta izplūdes gāzu celšanos augšup. Ja skurstenis ir auksts, gāze, kas tajā atdziest, saraujas, kļūst smagāka un krīt lejup. Tādējādi tiek radīti arī apstākļi kondensācijai.
Tātad skursteņi ir neatņemama krāsns daļa. Un tiem nepieciešama apkope. Tie jātīra. Bet kāpēc? Ideālā degšanā paliek tikai ūdens un oglekļa dioksīds. Taču ideālas degšanas nekur nav. Pat iekšdedzes dzinējs izmet dūmus un sadegšanas gāzes, lai gan tās ir visai izsmalcinātas ierīces un darbojas ar labi attīrītu degvielu.
Lielākajā daļā krāšņu ar zemu efektivitāti sadeg tikai neliela daļa kurināmā. Pārējais, kas ir izplūdes gāzu, nesadegušo gāzu, dūmu daļiņu, pelnu un ūdens tvaiku maisījums, ceļo pa skursteni un nonāk atmosfērā. Ceļā pa skursteni dūmu un pelnu daļiņas siltuma, mitruma un gāzu ietekmē salīp un pielīp pie tā. Šie slāņi samazina skursteņa efektīvo šķērsgriezumu un traucē gāzu kustību, un krāsns parasti sāk dūmot atpakaļ telpā. Šādas nogulsnes veidojas arī dūmvados (caurulēs).
Lai krāsnī uzturētu vilkmi, nepārtraukti jāizvada karstās gāzes pa skursteni. Tas ir otrs faktors, kas nosaka visas krāsns efektivitāti. Pirmkārt, apmēram 50-70% kurināmā pārvēršas siltumā, un, otrkārt, tikai daļa šī siltuma ir izmantojama. Pārējais aiziet pa skursteni.
Raķešu krāsns galvenās priekšrocības.
Tagad, kad esam nedaudz izgaismojuši krāsni un degšanu, būs vieglāk saprast, kā tā darbojas un kāpēc raķešu krāsns ir efektīvāka.
Zemāk redzamajā attēlā parādīta šādas krāsns shematiskā uzbūve. Krāsns korpusa pamatne ir izgatavota no ugunsdroša un izolējoša materiāla, kas pēc formas atgādina burtu J. Kā redzams attēlā, zari tiek ievietoti īsajā vertikālajā daļā, uguns deg horizontālajā degkamerā, bet gāzes un dūmi ceļo pa centrālo skursteni, pēc tam nonāk telpā, ko ierobežo cilindrisks metāla apvalks, un tiek novadīti uz dūmvadu un skursteni. Nekas sarežģīts, vai ne? Kas tad vēl padara krāsni efektīvāku? Būtībā divas lietas.
Shēma
Vispirms apskatīsim centrālo skursteni. Kā jau minēts, šis korpuss ir izgatavots no karstumizturīga un siltumizolējoša materiāla. Tāpēc tas iztur augstas temperatūras, taču slikti vada siltumu. Zemā siltumvadītspēja ir svarīga. Pateicoties tai, galvenais skurstenis sakarst līdz augstām temperatūrām, ap 800 līdz 1000 grādiem. Krāsns neieslēdzas uzreiz. Atkarībā no degšanas intensitātes ir vajadzīgas apmēram 20 līdz 30 minūtes, lai centrālais skurstenis labi iesiltu. Kad tas notiek, mēs sakām, ka krāsns darbojas „raķetes” režīmā.
Tagad atkāpsimies soli atpakaļ pie iedomātās uguns, kas ir iekurta. Iedomāsimies, ka degšana ir sākusies, centrālais skurstenis ir silts un krāsns darbojas. Kas šeit notiek citādi nekā parastā krāsnī? Notiek sekojošais: sadegušo un nesadegušo gāzu, dūmu un ūdens tvaiku maisījums, kas radies, horizontālajā degkamerā degot materiālam, plūst caur karsto centrālo skursteni, saskaras ar karstajām sienām, un viss, kas horizontālajā kamerā nav sadedzis, sadeg šeit. Tas nozīmē: jo augstāks centrālais skurstenis, jo labāk mēs sadedzinām. To sauc par sekundāro degšanu. Materiāla, no kura izgatavots centrālais skurstenis, daļiņas (atomi) vibrē ar lielu intensitāti, taču paliek savā vietā un materiāls nesagrūst. Tāpēc to sauc par karstumizturīgu. Gāzu maisījuma molekulas, tuvojoties sienām, saņem papildu enerģiju, paātrina savu kustību un saskarē ar skābekli sadeg, izdalot siltumu; daļa no tā aiziet pa skursteni, bet cita daļa uztur paša skursteņa temperatūru. Tāda ir centrālā skursteņa loma. Tas ir ļoti svarīgs elements, kas kopā ar horizontālo degkameru veido raķešu krāsns sirdi.
Vēl viena interesanta parādība, ko rada raķešu krāšņu uzbūve, ir vilkme. Raķešu krāsns rada vilkmi pati. Tas nozīmē, ka tā var darboties bez skursteņa! Dūmvadu var vienkārši izvadīt pa logu, un viss darbojas. Tomēr skurstenis uzlabo efektivitāti un jaudu. Kā rodas pašas krāsns jeb „raķetes” vilkme? Karstais gāzu maisījums, kas izplūst no centrālā skursteņa, nonāk telpā starp to un cilindrisko apvalku un atdziest. Tas notiek tāpēc, ka metāla cilindriskais korpuss saskaras ar apkārtējo gaisu, kura temperatūra ir, teiksim, ap 22 grādiem, bet gāzu maisījums, kas atstāj galveno skursteni, ir karstāks par 400 grādiem. Atdzisušās gāzes saspiežas, un spiediens telpā ap skursteni pazeminās; veidojas vakuums, ar kura palīdzību krāsns „iesūc” gaisu pa degkameras atveri. Tāpēc ir svarīgi, lai ārējais apvalks būtu hermētisks.
Raķešu vilkme ir liels pluss. Tā ļauj mums uzņemt maksimālo degšanas procesā radīto siltumu. To panāk, izvadot izplūdes gāzes pa pietiekami gariem dūmvadiem, kas darbojas kā siltummaiņi. Svarīgi atzīmēt, ka raķešu krāsns vilkmi nav iespējams regulēt ar vārstu dūmvadā. Tas ir tāpēc, ka „raķetes” vilkme gāzi „spiež”, un, ja ceļā uzstādām barjeru, tā sāk izspiesties pa cauruļu savienojumiem un nonāk telpā.
Darbam ar raķešu krāsni ir savas smalkumi. Un šeit mums ir ideāla degšana vienmēr. Tomēr pat automašīnu dzinēji reizēm izdala dūmus. Optimālu degšanu panāk ar optimālu siltuma, kurināmā un skābekļa attiecību.
Raķešu krāsns ļauj mums baudīt pusatklātu uguni, tā iekūrās ātri un viegli un dod labāku degšanas intensitātes kontroli.